Pigmentus iedala minerālos un organiskajos; minerāls – dabiskajā un mākslīgajā.
Dabīgie minerālpigmenti veido neatkarīgu grupu un atšķiras no mākslīgajiem minerālpigmentiem ar to, ka dabā tie ir sastopami gatavā veidā. Lai no tām iegūtu sausas krāsas, bagātināšanas nolūkos tās tikai jāsasmalcina un jāizsijā vai elutriācija. Izņēmums ir kaļķi, kas iegūti no kaļķakmens apdedzinot.
Pie baltajiem dabīgajiem minerālpigmentiem pieder dabīgais vai vienreizējais krīts, kaļķis, kaolīns, ko izmanto krāsu kompozīcijām uz ūdens bāzes.
Tipiski šīs grupas pigmenti ir krāsaini dabīgie minerālpigmenti: okers, sienna, umbra, mūmija, sarkanais svins! Šos pigmentus parasti sauc par zemes pigmentiem, jo tie atrodas zemē un ir krāsaini māli vai hidroaluminosilikāti, kas iekrāsoti ar dzelzs oksīdiem.
Dzelzs oksīdu saturs tajos ir atšķirīgs (atkarībā no pigmenta krāsas). Dzeltenais okers satur dzelzs oksīdus no 11 līdz 18%, brūnsarkanās mūmijas – no 17 līdz 35%, bet sarkanbrūns dzelzs miniijs satur vismaz 75%. Dekoratīvie pigmenti – sienna un umbra, bez dzelzs oksīdiem, satur arī mangāna peroksīdu.
Zemes pigmenti ir izturīgi pret gaismu, sārmiem un laikapstākļiem, tāpēc tos plaši izmanto ēku ārējā apdarē un jebkurā! krāsainas kompozīcijas. Zemes krāsas tiek plaši izmantotas arī apdares javu un dekoratīvās keramikas un azbesta šīfera betona, mozaīkas un ksilīta kompozīciju krāsošanai.
Karsējot dzeltenzemju krāsas, tās iegūst sarkanīgu nokrāsu – apdegusi sienna vai apdegusi sienna; un sarkanīgie ir sarkanbrūni un brūni pigmenti, kas kļūst tumšāki (apdegusi mūmija vai umbra). Kalcinējot var iegūt dažādu toņu zemes krāsas.